Lētu uzvedību nepaslēpt aiz dārgām drēbēm Nespējot iztikt bez tiem, zem veciem izdzimteņiem Lapsa gulēja uz veciem lauriem šiki, bez prieka Pēdējais mielasts pie Dieva vai pikniks zem liepas Vilka majestātiskas drānas, būdama plika zem miesas Kompleksi paslēpti aiz tonālā krēma kaudzes Vecpilsētā morālu ērmu daudz Ja viņi domā, tad domā par lētu naudu Alkatība – it kā dolārus ēstu ļaudis Un Lapsa zina šo spēli – senu kā vēsture Aiztaisot acis, saplēst segu kā vēstuli Skrāpēt muguru, ritmiski elsot pie auss Ne pustukšs, ne puspilns – šis kauss ir sauss Rīti viesnīcu numuros, naktis pilnīgā komā Dzīvi viesībās uzturot, Lapsai viltīgas domas: Rētas aizšūt ar banknotēm un baudīt espresso Visu cilvēks spēj piedot. Piedod, mīļā, Es neprotu – Lapsa Nejūt neko – Un tagad ir vienalga Jo mēs esam prom – Lapsa Skatās Tev acīs un nejūt neko – Un tagad ir vienalga Jo mēs esam prom Piepīpēts dzīvoklis. Filma ar Marlonu Brando Izšķērdīgs smaids un lūgums: “Atnes man Blondo” Pēc divām stundām atlido viesi no Londonas Viņa uzklups tiem virsū gluži kā kondors Lips pie kakla kā korķi, baudīdama kaviāru Saņemtās dāvanas būs Konstantīna dāvinājums – jo abiem ir pa ceļam Saviesīgi un uz leju. Paņem cīgu vēl un ejam Lielākā vafelē kā plombīra saldējums Šūpojas tā, ka izsit no orbītas planētu Uz galda tik daudz kartes it kā gatavo apvērsumu Tās nav tās kartes, kurās sameklēt patvērumu Kļūst spontāna kā vulkāna izvirdums Zinot, ka paslēpies aiz uzvalka izvirtulis Pretīgs un atkal lopā ko zoofīls Tu dzīvo to, ko izvēlies. Rīts nebūs kolorīts – Lapsa Nejūt neko – Un tagad ir vienalga Jo mēs esam prom – Lapsa Skatās Tev acīs un nejūt neko – Un tagad ir vienalga Jo mēs esam prom Pēc cik džointiem satiekamies, mīļā? "Nekad neviens mūs tādus vairs ottreiz nesastaps" “Kā Es Tevi pīpēšu! Kā Es Tevi pīpēšu! Kam nav gandžiņas, kam nav gandžiņas, tas lai pīpē spaisu..” Дура