Edavārdi - Katedrāle lyrics
[bīta autors: Renalds Trakims a.k.a. R.T.] [1.pants: Edavārdi] Mana aizdedze reizēm ir visai lēna Mēģinu nokasīt traipu no krekla, bet tā ir tikai ēna Patiesības saskatu gan sevī, gan Tevī Pasaule nav pret mani, tā ir man pretī Likās, ka dara pāri, atņem ruporu, nevis dod Stāvu dusmīgs uz asfalta, taisos spēlēt futbolu ar Zemeslodi Un tā var būt mūžīgi, viss ir izdarāms, ja nav bēdu Kad mani sapņi piepildās, tas izskatās pēc saullēkta Tas ir ārpus normas, tās nav uzticamas uzvaras Tikmēr Zeme turpina griezties kā bruņurupucis uz muguras Tas ir jāpasaka rīmēs Rakstu cerot, ka dzirdēšu šito nākamajā dzīvē Biezas masas un pilsētas, tā ir ūnija mūsu Bet zem maskas vienmēr ir cilvēks kā skūbijā dū Nekad nekrītu lamatās, kaut šķir tikai brīdis no tām Mana dzīve iet kā sieviete ar suni pavadā un cīgu rokās [Piedz.] Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks [2. pants: Edavārdi] Es esmu paradīzē bez domas, ka pienākas tā vieta Jo, lai staigātu uz mākoņiem, tev jābūt vieglākam par tiem Viss ir savās vietās, varam svīst, varam karot Bet eņģelis pat Ellē saskatīs tikai labo Zvirbulis pelēks man ir ieskatījies dvēs'lē Pasaules gudrākais vilks tagad lasīt iemācīties mēģina Es esmu tuksnesī, šeit uzvaras man nav nevienas Vējš pūš caur mamuta ribām, un tas skan kā tautas dziesma Laime man pamāj, tērpusies atraktīvi Kā cilvēku rēgi, kurus var redzēt tikai, kad līst Reizēm retorikas vairāk kā no NATO līdera Tāpēc piedzēries priestieris nošauj narkodīleri Mēs alkstam gaismas, lai cik slēpts vai dziļi tas Piedzīvojot Dieva sodu, var uz mirkli redzēt viņu pašu Gribētu būt klāt, ja pasaule mainītos kolosāli Kad Zeme uzsprāgs, ceru, ka mans zārks aizlidos kosmosā Mēs esam pabeigti, bet ceļam galdā dvuļas Jo mēs esam atbildes, kas meklē savus jautājumus Es to visu zinu, bet jūtos neviļus kā stulbenis Kalmārs ir redzējis dzīles tumšākās, bet nezin', kas ir ūden(i)s Un es grimstu tajā, gaišais mijas ar melnu Kamēr gaisa burbuļi virs manis vijas kā krelles Ūdens kā katedrāle stāv nekustīgs virs manis Sastindzis mūžībā, tieši sekundi pirms nāves [Piedz.]