Bush LV - Rīgas sirdī lyrics

[1.pants] Rīgas centra gaiss, ko rītos velku nāsīs Pasaki vēl, ka nav te tā, kā tūlīt stāstīšu Te džeki lirikas pūš kā krāsu flakonus Bet klausītājs nav vecene, kam patīk ausīs batoni No manas bērnības ir daudz kas pazudis Un ienācēji no malas to nevar sajust Tāpat kā iesācēji apmaldās stilos un pazūd kā kokteiļglāzēs Novīst kā puķītes un nav vairs tā kā kādreiz Kad blakus stāvējām, kad mūsu mērķi tālejoši bija kā ieroči nāvējoši Tie aizlidoja prom ar sapņiem pārejošiem Kad durvis aizcirstas, paliek skati, ko nevar aizmirst Man palīdz skaņas, kas paceļ Rīgu, paceļ mani Ja tev ir līdzīgi, būsim pazīstami! Jo mēs abi, kā laternas luksofora stabi Kad pilsēta uz brīdi sastingst mums kā klusā daba [piedz.] x2 Tu esi Rīga, tie tavi dzejoļi Es dzirdu tos un zini, ka tu dzirdi manējos Tu esi Rīga, smaga diena, viegla nakts Un es jau atkal tevī kavējos [2.pants] Kas vakar nenopērkams, tas šodien pārāk lēts Uz ko skaties tu, par ko sapņo sētas Cik laika iztērēts garās sarunās, kas neved nekur Ar tiem, kas ļaunu tur uz manām piezīmēm labajām Šodien te un rīt jau tur; noķer mani, ja vari Bet neaizmirsti Es redzu cauri tev un tava aura neko labu neliecina Es zinu kuros logos atspīd siena pelēcīga Uz tās es uzrakstīšu kaut ko nesmieklīgu Un spēlēšu līdzi jums, bet tēmēšu tavā logā, kad paliks tumšs Tad es noķeršu mūzu, uzņemšu filmu par mums Nosaukšu to par kafijas krūzi, pilnu ar rumu Tā būs par to, cik mierīgi un ātri visu varam sabojāt Un tā būs raksturīga manam rajonam [piedz.] x2 Tu esi Rīga, tie tavi dzejoļi Es dzirdu tos un zini, ka tu dzirdi manējos Tu esi Rīga, smaga diena, viegla nakts Un es jau atkal tevī kavējos [3.pants] Aleksandrs Čaks „Romantika” Man dzīves vieta pašos centra mūros Kur dārzs -- Viens puķu pods uz ķebļa istabā Un vāzē viršu sauja Nav upju lielāku par renstelēm Un ezeru par peļķēm Kur, saulei sildot Bradā pagrabbērni Tik ir no dabas Kāds apelsīna mizas gabals Uz trotuāra Un redīslaksti sētas mēslu kastē Un naktīs Lakstīgalu vietā man zem logiem čīkst vējā izkārtnes Un kaķi ņaud uz jumtiem Bet tomēr mīļš un dārgs Kā iecerētās tuvums šis centrs man Un viņa izdauzītās ielas Tur Logu atvēris Līdz apnikumam varu Zvaigžņu vietā vērties gaišās spuldzēs Un sapņos grimt Par cilvēku Kas visu šito cēlis Lai viss tas kļūtu nepieciešams man Kā pulss Kā burām vējš Kā kuģim stūrmanis un skrūve Ja Čaks dzīvotu mūsdienās, es domāju, ka viņš pats ierepotu savu pantu šajā dziesmā Un piedziedājumam arī visdrīzāk viņš piedurtos [piedz.] x2 Tu esi Rīga, tie tavi dzejoļi Es dzirdu tos un zini, ka tu dzirdi manējos Tu esi Rīga, smaga diena, viegla nakts Un es jau atkal tevī kavējos