Sirds dur krūtīs it kā to tur būrī
Kāds man šo nomācošo nelabumu uzsūtīja
Rokas dreb un Es to cenšos paslēpt
Esmu ieslēdzies sevī. Kabatās ntās atslēgas
Acu zīlītes šauras kā nagu vīlītes malas
Es smoku. Bez gaisa dzīvības nav
Mute pilnīgi sausa kā stepē jūnija diena
Šīs sāpes ilgs ne ilgāk par mūžību vienu
Un man muļķīgi šķiet, ka tas nomierina
Bet Es sastindzis klausos tajā, ko liek “Winamps”
“All or nothing at all” tajā nodzied Sinatra
Viss būtu šodien citādi
Ja vien šis nelabums nepagūtu
Nomākt mani. Es nevaru. Elpas trūkst un
Man vajag palīdzēt, bet “kā” – Es nezinu
Es esmu slims un mana slimība esi Tu
Laiks nelīdzēs. Tas neko nedziedēs
Jo mana slimība esi Tu
Un nelabumu, kas tik bieži mani pārņem
Nevar iznīdēt kā nevar palidot bez spārniem
Laiks nelīdzēs. Tas neko nedziedēs
Jo mana slimība esi Tu
Un nelabumu, kas tik bieži mani pārņem
Nevar iznīdēt kā nevar palidot bez spārniem
Es Tevi redzu, kad aiztaisu acis ciet
It kā Tu man būtu uzzīmēta uz plakstiņiem
No iekšpuses. Aiz loga dzied putni
Man skrien skudras pa muguru. Liels drudzis
Čarkstoņa kaklā kā eho no rācijas
Galva plīst uz pusēm kā Čehoslovākija
Nejaušas tikšanās ir patiesi īstas
Pat dievi bīstas vieni palikt. Pat dievi nīst, kad
Nelabums viņus nomāc. Citu domās
Nevar iekļūt, akli iejūtoties citu lomās
Es nodomāju pie šīs hip-hopa cilpas
Nelabums aizies, būšu tā kā Kličko uz ringa
Bet tagad viss ir biedējoši tā kā Hičkoka filmas
Bāla seja, tukšs kuņģis, pirkstos “Winstona” filtrs
Man vajag palīdzēt, bet “kā” – Es nezinu
Es esmu slims un mana slimība esi Tu
Laiks nelīdzēs. Tas neko nedziedēs
Jo mana slimība esi Tu
Un nelabumu, kas tik bieži mani pārņem
Nevar iznīdēt kā nevar palidot bez spārniem
Laiks nelīdzēs. Tas neko nedziedēs
Jo mana slimība esi Tu
Jo mana slimība esi Tu
[outro]