91
Atnāku mājās pēc pusnakts, ļoti noguris
Dēls čuč, un viņa sapņi ir manās rokās
Mani šodienas lēmumi – viņa nākotne
Un mani darbi nepaliks tikai vārdos
Sieva neguļ, sieva sēž pustumsā, dīvānā
Klausās radio, kur tautu uzrunā Īvāns
Janvāris laužas pa logu rūtīm
Dzīvoklī vēss, bet uguns kvēlo krūtīs
Sarkanbaltsarkans karogs un dziesma
Esmu daļa no tautas, sākas atmodas dienas
Un tās varoņus vieno, esmu cerību pilns
Sieva raizējas – viņai trīc nemierā sirds
Un tas modina dēlu no miega
Viņa skatiens mani saplēš pušu kā piekūns
Šķīstākās neziņas atvadas
Es viņa acīs redzu sevi un asaras
Labrīt!
Es esmu daļa no tautas
Es esmu daļa no tautas
Kas atmodusies no snaudas
Labrīt!
Es esmu daļa no tautas
Es esmu daļa no tautas
Kas atmodusies no snaudas
Dēls ir izaudzis, dēlam ir divdesmit-cik-tur
Viņš ir starā un tur to kā bikšturi
Viņu neuztrauc globālu problēmu sekas
Atrunu saraksts – garāks par poēmu tekstu
Viņš saka, ka tas neskar viņu
Kad svešā valstī ienāk sveša divīzija
Tas esot vien mediju sacelts tracis
Viņš nevēlas domāt par to un aiztaisa acis
Un kāpēc iet uz vēlēšanām?
Viņam iesaistīties? Nav vēlēšanas
Nekas jau nemainās: tie paši vēži un velni
Vēlēšanu urnās guļ mūsu paaudzes pelni
Viņu vada vienaldzība
Starp to un nāvi liekam zīmi vienādības
Un viss ir izlemts viņa vietā
Jā, it kā brīvība, bet varbūt cietums
Labrīt!
Vai esi daļa no tautas?
Vai esi daļa no tautas
Kas atmodīsies no snaudas?
Labrīt!
Vai esi daļa no tautas?
Vai esi daļa no tautas?
Vai esi daļa no tautas?
Senču izlietās asinis
Pārvēršas asarās par mūsu
Paaudzes vienaldzību
Pret to, kas mums ir dots